Latvija-ASV starpkaru posmā
1922. gada 28. jūlijā Amerikas Savienoto Valstu valdība nāca klajā ar paziņojumu par Latvijas valdības atzīšanu, un starp abām valstīm tika nodibinātas diplomātiskās attiecības. 1922. gadā Vašingtonā tika atvērta Latvijas sūtniecība, kas gan 1923. gada maijā uz laiku savas funkcijas nodeva Ņujorkas konsulātam. 1925. gadā Latvijas sūtniecība Vašingtonā darbību atjaunoja, bet līdzekļu trūkuma dēļ tā tika slēgta 1927. gadā, funkcijas pārņemot Latvijas Ģenerālkonsulātam Ņujorkā. Sūtniecība atjaunoja darbību 1935. gadā.
ASV sūtniecība Rīgā tika atvērta 1922. gada 13. novembrī.
Laikā no 1919. līdz 1922. gadam Latvijā darbojās Amerikas Palīdzības organizācija un ASV nevalstiskās organizācijas, kas sniedza ievērojamu atbalstu Latvijas iedzīvotājiem valsts veidošanas sākuma posmā.
Trīsdesmito gadu beigās Rīgu apmeklēja tādi prominenti amerikāņi kā bijušais ASV prezidents Herberts Hūvers (1938. gada martā) un vēlāk par ASV prezidentu kļuvušais Džons Kenedijs (1939. gada augustā). Ievērojamais ASV Valsts departamenta eksperts Krievijas jautājumos Džordžs Kenans (George Kennan) trīsdesmito gadu pirmajā pusē strādāja Rīgā kā ASV diplomāts.
Starpkaru posmā tika parakstīts Latvijas un ASV draudzības, tirdzniecības un konsulāro tiesību līgums.
ASV politika Latvijas okupācijas periodā
Latvijas un ASV diplomātiskajām attiecībām bija lemts spēlēt unikālu lomu visā Latvijas ārlietu dienesta vēsturē. ASV valsts sekretāra vietnieka Samnera Velsa (Sumner Wells) 1940. gada 23. jūlija deklarācija noteica Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku līdz 1991. gadam un nodrošināja Baltijas valstu pārstāvniecību pastāvēšanu Vašingtonā. Tādējādi ASV nekad neatzina Latvijas (tāpat kā Lietuvas un Igaunijas) okupāciju, kā arī nenodibināja oficiālus sakarus ar Padomju valdību okupētajā Latvijā. Šāda nostāja saskanēja gan ar kara laikā ASV un Lielbritānijas parakstīto Atlantisko hartu (1941. gadā), kas par neleģitīmām uzskatīja teritoriālās izmaiņas un suverenitātes zaudēšanu, ja tās notika bez iesaistīto tautu brīvas piekrišanas, gan ar 1947. gada Trūmena doktrīnu, kas neatzina ar spēku veiktās pārmaiņas pasaulē. Latvijas sūtniecība Vašingtonā bija vienīgā mūsu valsts sūtniecība ārvalstīs, kas turpināja darboties pilnā apjomā visu Latvijas okupācijas laiku. Tās galvenie mērķi okupācijas gados bija turpināt pārstāvēt Latvijas valsti, saglabāt nemainīgu Latvijas starptautiski tiesisko statusu, cīnīties par neatkarības atjaunošanu, kā arī veikt nozīmīgu informatīvu darbu, publicējot Rietumvalstu deklarācijas, paziņojumus un dokumentus, kuri attiecās uz Latviju, sniedzot ziņas par situāciju okupētajā Latvijā.
Jau 1940. gada 15. jūlijā, vēl pirms oficiālās reakcijas, ASV Valsts kases departaments nobloķēja Baltijas valstīm piederošos bankas kontus; vēlāk PSRS nespēja iegūt arī Latvijai piederošos kuģus un diplomātisko pārstāvniecību īpašumus ārvalstīs. Latvijai piederošie līdzekļi (procenti no noguldījumiem) ASV visā okupācijas laikā tika izmantoti, lai nodrošinātu diplomātisko pārstāvniecību darbību – arī citās Rietumvalstīs.
Pamatojoties uz Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku, un saskaņā ar 1948. gada likumu par pārvietotajām personām (Displaced Persons Act), baltiešu bēgļiem pēc kara bija ļauts apmesties uz dzīvi ASV. Latviešu kopienas ASV pieauga un kļuva arvien labāk organizētas. Tika izveidotas politiskās, kultūras un sociālās organizācijas, kas ietekmēja politisko lēmumu pieņemšanu Vašingtonā.
ASV valdība nodrošināja atbalstu Latvijas neatkarības idejai. Latvijas pārstāvji ASV baudīja pilnu diplomātisku atzīšanu, t.sk. pieeju Valsts departamentam un prezidentam, tika ielūgti uz oficiālajiem pasākumiem. Latvijas sūtnis Anatols Dinbergs tikās ar visiem ASV prezidentiem, sākot no F.D. Rūzvelta līdz Dž.V.H. Bušam. No 1963. gada, kad Londonā nomira Kārlis Zariņš, kuram Latvijas valdība bija piešķīrusi pilnvaras vadīt Latvijas diplomātisko dienestu ārvalstīs, šis amats, pamatojoties uz Latvijas diplomātisko pārstāvniecību vadītāju lēmumu, pārgāja Latvijas diplomātiem ASV: sākumā A.Spekkem, bet no 1971. gada A. Dinbergam. Šajā laikā tika piešķirts finansējums Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Brīvības komitejām ASV. Gan ASV prezidenti, gan Kongress bieži pauda publisku atbalstu Baltijas valstīm. 1953. gadā tika izveidota Kongresa Pārstāvju palātas speciāla izmeklēšanas komiteja komunistiskā režīma agresijas izpētei pret Baltijas valstīm jeb t.s. Kerstena komiteja Divu gadu laikā tā veica plašu pētniecisko darbu, un komitejas sagatavotie dokumenti sniedza papildu pamatojumu ASV neatzīšanas politikai.
1982. gadā prezidents Ronalds Reigans pasludināja 14. jūniju par Baltijas brīvības dienu, tā ik gadu atzīmējot 1941. gada masu deportācijas Baltijas valstīs.
Latvijas pārstāvniecības Vašingtonā un ASV Valsts departamenta sadarbība 1980. gadu beigās sekmēja pirmo neoficiālo kontaktu izveidi starp Latviju un ASV valdību. Nozīmīga loma Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā 1991. gadā bija ASV 41. prezidentam Džordžam (Herbertam Volkeram) Bušam, kurš, tiekoties ar PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu un vēlāk ar Krievijas Federācijas prezidentu Borisu Jeļcinu, sekmēja Baltijas valstu brīvības jautājuma aktualizēšanu.
Papildu informācijai par Latvijas un ASV attiecībām sk. grāmatu Latvia and the USA: From Captive Nation to Strategic Partner (2008).
