Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā O.G. pret Latviju

04.02.2015. 14:43

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2014. gada 23. septembrī pasludināja spriedumu lietā O.G. pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5. panta 1.punkta (tiesības uz brīvību un drošību) un 5. panta 4.punkta (brīvības ierobežošanas likumības kontrole) pārkāpums saistībā ar medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu un iesniedzēja ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā uz vairāk nekā septiņiem mēnešiem.

Iesniedzējs lūdza atlīdzināt viņam nodarītos zaudējumus 764 000 EUR apmērā un tiesvedības izmaksas 3 162 EUR, kā arī piespriest viņam morālo kompensāciju 79 000 EUR apmērā, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, piespriežot atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu 10 000 EUR un tiesvedības izmaksām 50 EUR apmērā.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību par efektīvas kontroles trūkumu pār viņam piemēroto medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, Tiesa iesākumā noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka šī sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo iesniedzējs pirms vēršanās Tiesā nebija izmantojis visus viņam pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tiesa atzīmēja, ka, tā kā iesniedzējs pats nebija piedalījies Rīgas apgabaltiesas sēdē, kurā viņam tika piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, atbilstoši spēkā esošajam Kriminālprocesa likuma regulējumam to pārsūdzēt viņš varētu tikai ar citas personas starpniecību, kuras lēmumu iesniedzējs nekādā veidā nevarētu ietekmēt. Tiesa arī uzskatīja, ka citi norādītie tiesību aizsardzības līdzekļi, piemēram, vēršanās Latvijas Republikas prokuratūras iestādēs vai Latvijas Zvērināto advokātu kolēģijā, nebija tieši saistīti ar iesniedzējam piemēroto brīvības ierobežojumu un tādēļ nebija jāizsmeļ. Tā kā iesniedzējs nebija tiesīgs pārsūdzēt lēmumu, kas bija pieņemts tiesas sēdē, kurā viņš pats nepiedalījās, bet citi iesniedzēja tiesām adresētie lūgumi par piemērotā piespiedu līdzekļa atcelšanu tika atstāti bez izskatīšanas, Tiesa konstatēja Konvencijas 5. panta 4. punkta pārkāpumu.

Vērtējot iesniedzēja sūdzības par viņam piemērotā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa tiesiskumu (Konvencijas 5. panta 1. punkts), Tiesa noraidīja valdības iebildumus, ka šī sūdzība nav izskatāma pēc būtības, jo iesniedzējs nebija ievērojis Konvencijā noteikto sešu mēnešu termiņš sūdzības iesniegšanai un pirms vēršanās Tiesā iesniedzējs nebija izmantojis visus viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tiesa konstatēja, ka puses lietā bija vienisprātis, ka iesniedzējs netika iepazīstināts ar Rīgas apgabaltiesas 2008. gada 20. augusta lēmumu, ar kuru viņam tika piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis. Tiesa arī norādīja, ka sešu mēnešu termiņa aprēķinā nav piemērojams datums, kurā par Rīgas apgabaltiesas lēmumu uzzināja prokurora un tiesas nozīmētās iesniedzēja aizstāve un pārstāve. Proti, Tiesa pievērsa uzmanību iesniedzēja apgalvojumam, ka viņam ar aizstāvi un pārstāvi nebija nekādu kontaktu un tādēļ viņas nevarēja tikt uzskatītas par „iesniedzēja interešu pārstāvēm” Tiesas judikatūras izpratnē. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka pirmo reizi par 2008. gada 20. augusta lēmuma esamību un saturu iesniedzējs uzzināja 2009. gada 22. oktobrī, jau pēc viņa ievietošanas psihiatriskajā slimnīcā.

Atsaucoties uz tiem pašiem apsvērumiem, uz kuriem tā balstījās, vērtējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 5. panta 4. punktu, Tiesa arī noraidīja valdības iebildumu, ka lietā nebija izsmelti tiesību aizsardzības līdzekļi, jo pie pastāvošā regulējuma iesniedzējam šādas iespējas faktiski nebija.

Vērtējot pēc būtības iesniedzēja sūdzību par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa tiesiskumu, Tiesa izvērtēja, vai viņam piemērotais medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis atbilst Konvencijas 5. panta 1 (b) (personas likumīgs apcietinājums sakarā ar nepakļaušanos tiesas nolēmumam) un (e) (garīgi slimas personas likumīgs apcietinājums) apakšpunktiem. Tiesa vēlreiz atkārtoja tās secinājumus, proti, ka iesniedzējs nebija informēts par 2008. gada 20. augusta Rīgas apgabaltiesas lēmuma saturu un tādējādi nebija pamats sagaidīt, ka viņš varētu izpildīt šī lēmuma prasības. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējam piemērotais medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis nebija tiesisks Konvencijas 5. panta 1 (b) apakšpunkta izpratnē. Savukārt vērtējot, vai lietā ir tikušas ievērotas Konvencijas 5. panta 1 (e) apakšpunkta prasības, Tiesa konstatēja, ka lēmuma pieņemšanas brīdī Rīgas apgabaltiesai nebija pieejama aktuālā informācija par iesniedzēja veselības stāvokli, kā arī tiesa nebija izrādījusi pienācīgu rūpību un pārliecinājusies, vai, ņemot vērā iesniedzēja veselības stāvokli, bija nepieciešams ierobežot viņa brīvību.

Tiesas 2014. gada 23. septembra sprieduma teksts (angļu valodā)

Fakti lietā O.G. pret Latviju

Preses kontaktiem:

Preses un informācijas nodaļa
Krišjāņa Valdemāra iela 3, Rīga, LV-1395
Tālrunis: (371) 67016 272
Fakss: (371) 67828 121
E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Mājaslapa: www.mfa.gov.lv