Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā Dupate pret Latviju

19.11.2020. 17:08

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) 2020. gada 19. novembrī pasludināja spriedumu lietā Dupate pret Latviju, atzīstot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. panta (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību) pārkāpums.

Savā 2011. gada 8. marta iesniegumā Tiesai iesniedzēja sūdzējās, ka nacionālās tiesas nebija nodrošinājušas iesniedzējas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar 2004. gada 30. novembrī žurnālā “Privātā Dzīve” publicētajām iesniedzējas fotogrāfijām, kas atspoguļoja brīdi, kurā sabiedrībā zināma persona J.N. un iesniedzēja pamet slimnīcu pēc bērna piedzimšanas. Minētās bildes tika publicētas bez iesniedzējas piekrišanas.

Lemjot par sūdzības pieņemamību izskatīšanai pēc būtības, Tiesa atgādināja, ka jēdziena “privātā dzīve” tvērumā ietilpst arī personas attēls. Tiesa norādīja, ka, vērtējot, vai personas privāto dzīvi Konvencijas 8. panta izpratnē ietekmē arī notikumi ārpus šīs personas mājokļa vai citas privātas telpas, jāņem vērā, vai persona tika novērota (targeted by monitoring measure) un vai personas dati tika apstrādāti, lietoti vai publiskoti tādā veidā vai apmērā, kas pārsniedza to, ko persona varēja saprātīgi paredzēt.

Tiesas ieskatā iesniedzējas fotografēšana brīdī, kad viņa pameta slimnīcu, lai nogādātu jaundzimušo mājās, un šo attēlu publicēšana atklāja par iesniedzēju vairāk informācijas, nekā iesniedzēja varēja paredzēt. Līdz ar to Tiesas ieskatā slepeni uzņemtu fotogrāfiju publicēšana bez iesniedzējas piekrišanas iejaucās viņas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un tādēļ ietilpst ar Konvencijas 8. pantu aizsargāto tiesību tvērumā.

Izskatot sūdzības būtību, Tiesa, atsaucoties uz lietu Von Hannover pret Vāciju, norādīja, ka šajā lietā vērtējams, vai nacionālā tiesa ir samērīgi līdzsvarojusi personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ar otras puses tiesībām uz izteiksmes brīvību, kuras aizsargā Konvencijas 10. pants. Šajā līdzsvarošanā Tiesa ņēma vērā šādus kritērijus: publikācijas ieguldījums sabiedrībai nozīmīgā diskusijā; personas publiskā atpazīstamība; publikācijas tēma; publikācijā minētās personas iepriekšējās darbības; pausto ziņu saturs, forma un sekas; apstākļi, kādos fotogrāfijas tika uzņemtas.

Piemērojot minētos principus, Tiesa secināja, ka iesniedzējas lietā netika samērīgi līdzsvarotas personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ar otras puses tiesībām uz izteiksmes brīvību, un atzina, ka ir pieļauts Konvencijas 8. panta pārkāpums.

Tiesa norādīja, ka apstrīdētais raksts pēc būtības attiecās uz privātu un intīmu notikumu iesniedzējas un J.N. dzīvē – viņu otrā bērna piedzimšanu un atgriešanos mājās no slimnīcas. Ne apstrīdētais raksts, ne cita Tiesai pieejamā informācija neliecināja, ka šī būtu sabiedrībai kopumā svarīga informācija. Lai gan raksts daļā par J.N. otrā bērna piedzimšanu skāra jautājumu, kuram piemīt arī zināms publisks aspekts, Tiesa atzina, ka šāda raksta ieguldījums vispārsvarīgos jautājumos ir mazāks, salīdzinot ar rakstiem, kas veicina politiskas vai citas diskusijas sabiedrībā. Tiesa norādīja, ka nacionālas tiesas bija pareizi norādījušas savos nolēmumos, ka iesniedzējai vajadzēja paredzēt, ka viņa tiks pieminēta kā sabiedrībā zināmas personas J.N. bērna māte, tomēr, ņemot vērā rakstā iekļautās informācijas veidu un apjomu, kā arī tā koncentrēšanos uz iesniedzēju, Tiesa secināja, ka raksta publicēšanas rezultātā iesniedzējas atpazīstamība pārsniedza to atpazīstamību, ko iesniedzēja varēja iegūt no sava partnera atpazīstamības. Tiesa arī norādīja, ka nacionālajai tiesai būtu jābūt piesardzīgai, vērtējot personu atpazīstamību situācijās, kad sabiedrībā atpazīstamas personas partneris piesaista mediju uzmanību tikai savu ģimenes vai privāto attiecību dēļ.

Attiecībā uz publikācijas tēmu Tiesa norādīja, ka iesniedzēja sūdzējās par slepeni uzņemtajām bildēm un to aprakstu, nevis par to, ka publiskota informācija par bērna piedzimšanu. Šajā sakarā nacionālā tiesa nebija nodalījusi to informāciju, kuru J.N. labprātīgi sniedza par bērna dzimšanu, no tās informācijas, kas skāra iesniedzējas privāto dzīvi. Tiesa norādīja, ka nekas nacionālās tiesas argumentācijā neliecināja, ka fotogrāfiju pievienošana rakstam bija nepieciešama, lai nodrošinātu raksta ticamību, vai sabiedrībai būtu bijusi īpaša vajadzība pēc šīs papildu informācijas. Tiesa arī uzskatīja, ka nacionālā tiesa nebija sniegusi pietiekamu skaidrojumu par tās secinājumu, ka J.N., informējot sabiedrību par iesniedzējas grūtniecību, jaundzimušā mazuļa pārvešanu mājās ir padarījis par publisku pasākumu. Savukārt, komentējot iesniedzējas iepriekšējo rīcību, Tiesas ieskatā fakts, ka iesniedzēja neapstrīdēja 2003. gadā žurnālā “Privātā Dzīve” publicēto rakstu par viņas pirmo bērnu un 2005. gadā sniegto informāciju, nevarēja būt par pamatu, lai ierobežotu iesniedzējas tiesības uz privātās dzīves aizsardzību. Tiesa ņēma vērā, ka rakstā bija uzsvars uz fotogrāfijām un to aprakstiem un raksts tika atkāroti pārpublicēts 2007. gadā.

Vērtējot apstākļus, kādos fotogrāfijas tika uzņemtas, Tiesa norādīja, ka nacionālās tiesas neņēma vērā, ka iesniedzējai bija jāšķērso publiskā telpa starp slimnīcas ieeju un automašīnu, lai atvestu mājās jaundzimušo. Tiesas ieskatā iesniedzējai par šo visnotaļ privāto notikumu nebija jāparedz publicitāte. Šādos apstākļos, lai pienācīgi aizsargātu personas attēlu, personas piekrišanu nepieciešams iegūt attēla uzņemšanas laikā, nevis tikai tad, kad un ja fotogrāfijas tiek publicētas. Tiesa arī norādīja, ka nacionālās tiesas nav vērtējušas faktu, ka iesniedzējas izsekošana, braucot mājās ar jaundzimušo no slimnīcas, it īpaši tik drīz pēc dzemdībām, varēja izraisīt satraukumu un bezpalīdzību. Tāpat nacionālās tiesas nebija vērtējušas, vai šāda rīcība ir saderīga ar pienākumiem un atbildību, kas saistīta ar vārda brīvības izmantošanu, radot valstij pozitīvo pienākumu rīkoties, lai nodrošinātu privātās dzīves aizsardzību.

Iesniedzēja bija lūgusi piešķirt viņai kompensāciju 9 114 eiro apmērā un atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 532 eiro apmērā. Tiesa iesniedzējas prasību apmierināja daļēji, piešķirot iesniedzējai 7 000 eiro par morālo kaitējumu un kompensējot tiesāšanās izdevumus 532 eiro apmērā.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2020. gada 19. novembra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (18068/11) un sprieduma pasludināšanas datums (19/11/2020).

 

Fakti lietā Dupate pret Latviju

Notikumu laikā iesniedzējas dzīvesbiedrs bija sabiedrībā zināma persona J.N. Pirms lietas notikumiem, 2003. gadā žurnālā “Privātā Dzīve” tika publicēts raksts par J.N. iepriekšējās laulības izjukšanu. Šajā rakstā arī tika aprakstītas J.N. jaunās attiecības ar iesniedzēju un viņu gaidāmo bērnu. 2003. gada novembrī piedzima iesniedzējas un J.N. kopējais pirmais bērns, bet 2004. gada novembrī – otrais bērns.

2004. gada 30. novembrī žurnāls “Privātā Dzīve” publicēja rakstu, kurā tika atspoguļota J.N. sniegtā informācija žurnālam par sava dēla piedzimšanu un pievienotas deviņas fotogrāfijas ar J.N. un iesniedzēju. Rakstam pievienotās fotogrāfijas bija uzņemtas slepeni, un tajās bija redzams, kā J.N. un iesniedzēja pamet slimnīcu pēc bērna piedzimšanas. Iesniedzēja bija redzama četrās no deviņām fotogrāfijām – trijās fotogrāfijās iesniedzēja bija redzama kopā ar J.N., vienā fotogrāfijā iesniedzēja bija redzama viena pati. Fotogrāfijām bija pievienoti arī komentāri.

2006. gada 10. martā iesniedzēja iesniedza prasību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā pret SIA “Žurnāls SANTA”, žurnāla “Privātā Dzīve” galveno redaktoru un žurnālisti, lūdzot tiesu uzlikt par pienākumu žurnāla “Privātā Dzīve” redakcijai publicēt atvainošanos par pārmērīgu iejaukšanos iesniedzējas privātajā dzīvē un piedzīt no SIA “Žurnāls SANTA” par labu iesniedzējai atlīdzību par morālo kaitējumu 5000 latu (7114 eiro) apmērā. Iesniedzēja uzskatīja, ka slepeni uzņemtās un pēc tam publicētās fotogrāfijas par svarīgu un intīmu notikumu iesniedzējas dzīvē – došanos mājās ar jaundzimušo, kā arī komentāri pie apstrīdētajām fotogrāfijām par iesniedzējas mantu daudzumu pārkāpa iesniedzējas tiesības uz privāto dzīvi saskaņā ar Konvencijas 8. pantu, Latvijas Republikas Satversmes 96. pantu, Civillikuma 1635. pantu un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7. panta ceturto daļu.

2007. gada 10. janvārī Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa daļēji apmierināja iesniedzējas prasību, uzliekot par pienākumu žurnāla “Privātā Dzīve” redakcijai publicēt žurnālā atvainošanos un SIA “Žurnāls SANTA” maksāt iesniedzējai kompensāciju par morālo kaitējumu 700 latu (996 eiro) apmērā. Tiesa secināja, ka raksts nesaturēja informāciju par J.N. kā personu, kas veic aktīvu politisko darbību, kā arī iesniedzēju nevarēja uzskatīt par sabiedrībā atpazīstamu personu, tādēļ rajona tiesa nosprieda, ka iesniedzēja varēja prasīt īpašu savas privātās dzīves aizsardzību.

2007. gada 11. decembrī Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas prasību, secinot, ka nav notikusi pārmērīga iejaukšanās iesniedzējas privātajā dzīvē. Tiesa norādīja, ka fotogrāfijas bija uzņemtas publiskā vietā, un nevienā no uzņemtajām fotogrāfijām iesniedzēja nebija redzama tādā veidā, kas pazemotu viņas cieņu, aizskartu viņas godu vai attēlotu viņu izķēmotā veidā, fotogrāfijas neatspoguļoja iesniedzējas ikdienas aktivitātes un intīmus dzīves mirkļus. Tiesa norādīja, ka iesniedzējai vajadzēja paredzēt žurnālistu uzmanību, jo viņa dzīvoja kopā ar sabiedrībā zināmu personu. Tiesa secināja, ka iesniedzējas lietas apstākļi atšķīrās no lietas apstākļiem Tiesas lietā Von Hannover pret Vāciju. Papildu iepriekš minētajam tiesa norādīja, ka iesniedzēja iepriekš nebija sūdzējusies par citu viņas fotogrāfiju publiskošanu.

2010. gada 22. septembrī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību. Senāts noraidīja iesniedzējas apgalvojumus, ka nacionālās tiesas nebija izvērtējušas Tiesas spriedumā Von Hannover pret Vāciju izvirzītos kritērijus un atziņas. Senāts izvērtēja konkurējošo tiesību samērīgumu, iepriekš norādot, ka iesniedzējas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir cieši saistītas ar Konvencijas 10. pantā un Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā ietvertajām tiesībām uz vārda brīvību. Senāts, vērtējot, vai publikācija sniedza sabiedrībai būtisku informāciju, ņēma vērā, ka J.N. pats bija izsaucis sabiedrības interesi par savu ģimenes dzīvi, sniedzot presei komentārus par savām attiecībām ar iesniedzēju. Senāts arī secināja, ka iesniedzēja savu iepriekšējo rīcību bija apstiprinājusi, ka viņai nav iebildumu par savas privātās dzīves, kas ir saistīta ar viņas attiecībām ar J.N. un bērna piedzimšanu, publiskošanu.

 


Preses kontaktiem:
Komunikācijas grupa
Krišjāņa Valdemāra iela 3, Rīga, LV-1395
Tālrunis: (371) 67016 272;
Fakss: (371) 67828 121
E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Mājaslapa: www.mfa.gov.lv
Seko līdzi Ārlietu ministrijai: twtricon-facebookicon-flickricon instagramytb

baneris final vestniecibam Pierakstīties uz Ārlietu dienesta ziņu saņemšanu e-pastā