Eiropas Cilvēktiesību tiesa noraida sūdzību par civilprocesa ilgumu

10.09.2020. 14:43

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) ir pasludinājusi lēmumu lietā Guravska pret Latviju, noraidot iesniedzējas sūdzību par iespējamu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk Konvencija) 6. panta pirmās daļas (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpumu ieilguša civilprocesa dēļ. Tiesa secināja, ka iesniedzēja pirms vēršanās ar sūdzību Tiesā nebija izsmēlusi viņai pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.

2018. gada 19. augusta iesniegumā Tiesai iesniedzēja sūdzējās par civilprocesa ilgumu, kas viņas ieskatā bija nesamērīgs. Iesniedzēja uzsvēra, ka viņas prasība par darījumu spēkā neesamību un īpašumtiesību atzīšanu uz nekustamajiem īpašumiem nacionālajās tiesās trīs instancēs izskatīta vairāk nekā 10 gadus. Atbildot uz iesniedzējas sūdzību, valdība izvirzīja argumentu, ka iesniedzēja nav izsmēlusi viņai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo, ņemot vērā civilprocesa ilgumu, atsaucoties uz Satversmes 92. pantu un Civillikuma 1635. pantu, viņai bija iespēja celt prasību par pārmērīgu civilprocesa ilgumu.

Visupirms Tiesa atgādināja, ka Konvencijas 35. panta pirmā daļa noteic, ka sūdzības pirms to iesniegšanas Tiesā ir jāizvirza arī nacionālā līmenī atbilstoši nacionālo tiesību aktu prasībām. Tiesa norādīja, ka līdzšinējā Tiesas judikatūrā tiesību aizsardzības līdzekļi ieilguša procesa gadījumā var būt gan preventīvi, gan kompensējoši. Piemēram, iespēja iesniegt lūgumu lietas paātrinātai izskatīšanai, lai process neieilgtu, vai iespēja prasīt kompensāciju par jau ieilgušu tiesvedību. Tāpat Tiesa atsaucās uz tās iepriekšējiem spriedumiem lietās Veiss pret Latviju un Sļadzevskis pret Latviju, kurās Tiesa secināja, ka prasība Satversmes 92. panta un Civillikuma 1635. panta kārtībā nav efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, jo praksē bija pārāk maz piemēru. Tomēr, ņemot vērā valdības iesniegtos judikatūras piemērus, šajā lietā Tiesa secināja, ka jau 2016. gadā Latvijā eksistēja efektīvs kompensējošais tiesību aizsardzības līdzeklis – tiesības prasīt kompensāciju par ieilgušu civilprocesu atsaucoties uz Satversmes 92. pantu. Atzīmējot, ka valdības iesniegtie judikatūras piemēri ir publiski pieejami vietnē www.manas.tiesas.lv, Tiesa norādīja, ka iesniedzējai minētais tiesību aizsardzības līdzeklis bija pieejams. Savukārt, izvērtējot minētā tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti, Tiesa atzīmēja, ka Latvijas nacionālās tiesas, izvērtējot, vai process ir bijis pārmērīgi ilgs, ievēro Tiesas judikatūrā nostiprinātos principus, bet nacionālo tiesu piešķirtās kompensācijas bijušas lielākas nekā Tiesas piešķirtās kompensācijas līdzīgās lietās.

Tā kā iesniedzējas prasību par darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem un īpašumtiesību noteikšanu izskatīja līdz 2018. gadam, un viņa nebija sniegusi informāciju par to, kāpēc nebija iespējams vērsties tiesā ar lūgumu piešķirt kompensāciju par ieilgušu civilprocesu, Tiesa secināja, ka pirms sūdzības iesniegšanas Tiesā iesniedzējai bija pienākums vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar lūgumu piešķirt kompensāciju, atsaucoties uz Satversmes 92. pantu. Tādēļ Tiesa atbilstoši Konvencijas 35. panta pirmajai un ceturtajai daļai noraidīja iesniedzējas sūdzību.

Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (41553/18) un lēmuma pasludināšanas datums (10/09/2020).

 

Fakti lietā Guravska pret Latviju

2007. gada 18. decembrī iesniedzēja vērsās Rīgas apgabaltiesā ar prasību pret SIA Ķīšezera osta, privātpersonām V.V., V.R., biedrību Izraēlas-Latvijas uzņēmēju asociācija, ar trešo personu L.S. par darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem un īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamajiem īpašumiem. Pēc trūkumu novēršanas 2008. gada 16. janvārī Rīgas apgabaltiesa ierosināja civillietu un nozīmēja pirmo tiesas sēdi 2009. gada 2. februārī, kad tiesas sēdi atlika, jo nebija ieradies SIA Ķīšezera osta pārstāvis. Nākamā tiesas sēde tika nozīmēta 2009. gada 25. maijā, kad tiesa nolēma atlikt lietas izskatīšanu saistībā ar iesniedzējas iesniegtajiem prasības pieteikuma grozījumiem. Nākamā tiesas sēde tika nozīmēta 2009. gada 29. oktobrī, taču vēlāk šo sēdi atcēla un nozīmēja lietas izskatīšanu uz 21. oktobri.

2009. gada 5. oktobrī iesniedzēja iesniedza tiesā lūgumu par liecinieku nopratināšanu, bet 2009. gada 21. oktobrī liecinieku neierašanās dēļ tiesa nolēma atlikt lietas izskatīšanu, nākamo tiesas sēdi nozīmējot 2010. gada 27. jūlijā, kad iesniedzējas pārstāve lūdza atlikt lietas izskatīšanu iesniedzējas slimības dēļ. 2011. gada 3. janvāri tiesa pēc lietas dalībnieku lūguma atlika lietas izskatīšanu līdz 2011. gada 18. jūlijam. Arī šo tiesas sēdi atcēla, jo lietas dalībnieki vēlējās iepazīties ar papildu pierādījumiem. 2011. gada 16. augustā Rīgas apgabaltiesa informēja lietas dalībniekus, ka 2011. gada 22. augustā nozīmētā tiesas sēde tiek noņemta no izskatīšanas saistībā ar biedrības Izraēlas-Latvijas uzņēmēju asociācija blakus sūdzību. Lietas izskatīšanas bija paredzēts atsākt 2012. gada 24. maijā, bet tiesneša atvaļinājuma dēļ sēdi pārcēla. 2012. gada 30. jūlijā tiesa apmierināja iesniedzējas lūgumu un tiesvedību lietā apturēja līdz eksperta atzinuma saņemšanai. 2012. gada 26. novembrī tiesa saņēma ekspertu atzinumus un nākamo tiesas sēdi nozīmēja 2013. gada 27. maijā, kuru tiesa atlika trešās personas pārstāvju neierašanās dēļ. Pēc 2013. gada 28. oktobra tiesas sēdes 2013. gada 11. novembrī Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas prasību.

2013. gada 2. decembrī iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesa atstāja bez virzības, jo iesniedzēja nebija pilnībā samaksājusi valsts nodevu. 2013. gada 12. decembrī iesniedzēja iesniedza blakus sūdzību par šo lēmumu, kuru 2014. gada 10. aprīlī Augstākā tiesa noraidīja, nosakot termiņu trūkumu novēršanai. 2014. gada 22. maijā iesniedzējas apelācijas sūdzība tika nosūtīta Augstākajai tiesai, kura apelācijas tiesvedību ierosināja 2016. gada 16. novembrī. 2016. gada 22. novembrī Augstākā tiesa lūdza tās priekšsēdētājam izlemt jautājumu par iesniedzējas civillietas nodošanu citai apelācijas instances tiesai, jo lietas izskatīšanu līdz 2016. gada 31. decembrim nevarēja nodrošināt. 2016. gada 24. novembrī Augstākā tiesa nosūtīja iesniedzējas apelācijas sūdzību izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai, bet pirmā tiesas sēde apelācijas instances tiesā notika 2017. gada 5. jūnijā, kuras laikā tiesa pieņēma lēmumu atlikt lietas izskatīšanu, jo atbildētājam nebija tulka. 2017. gada 28. augustā tiesa noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību.

2017. gada 25. septembrī iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību, tomēr 2018. gada 20. augustā Augstākā tiesa atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību. Kopā trijās instancēs iesniedzējas civillietu izskatīja 10 gadus divus mēnešus un divas dienas.

 


Preses kontaktiem:
Komunikācijas grupa
Krišjāņa Valdemāra iela 3, Rīga, LV-1395
Tālrunis: (371) 67016 272;
Fakss: (371) 67828 121
E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Mājaslapa: www.mfa.gov.lv
Seko līdzi Ārlietu ministrijai: twtricon-facebookicon-flickricon instagramytb

baneris final vestniecibam Pierakstīties uz Ārlietu dienesta ziņu saņemšanu e-pastā