Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā Rodina pret Latviju

14.05.2020. 17:07

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) ir pasludinājusi spriedumu lietā Rodina pret Latviju, secinot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. panta (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību) pārkāpums saistībā ar publikāciju par iesniedzējas ģimenes konfliktu laikrakstā Čas un sižetu TV3 raidījumā Bez Tabu.

Tiesas spriedumā ir apvienotas divas iesniedzējas sūdzības, kas iesniegtas Tiesā 2010. gada 17. augustā (par publikāciju laikrakstā) un 2011. gada 27. decembrī (par sižetu televīzijā). Atsaucoties uz Konvencijas 8. pantu, iesniedzēja sūdzējās par viņas tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu, uzskatot, ka Latvijas tiesas divos tiesas procesos nav nodrošinājušas viņas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizsardzību.

Lietas pamatā ir 2005. gada janvārī laikrakstā Čas publicēts raksts “Dzīvoklis sanaidoja ģimeni”. Publikācijā nebija minēts iesniedzējas pilns vārds, atsaucoties uz viņu kā ģimenes vecāko meitu, tomēr tajā bija iekļauts iesniedzējas pirmslaulību uzvārds, mātes un tēva vārds, māsas un māsasmeitas vārdi, viņu profesijas un dzīvesvietas. Rakstā bija iekļauti iesniedzējas mātes un divu citu iesniedzējas ģimenes locekļu izteikumi, un rakstam bija pievienota ģimenes fotogrāfija, kurā bija redzama arī iesniedzēja. Publikācija atreferēja iesniedzējas ģimenes locekļu viedokļus, starp tiem rakstā bija apgalvojumi, ka iesniedzēja ir ievietojusi māti psihiatriskajā slimnīcā, pārdevusi mātei piederošo dzīvokli un pēc mātes atlabšanas atteikusies sniegt finansiālu atbalstu medikamentu iegādei. 2005. gada novembrī ģimenes nesaskaņas vēlreiz nonāca medijos, šoreiz sižetā TV3 raidījumā Bez Tabu. Sižeta pamatā tika izmantota laikraksta publikācija un fotogrāfija, kā arī fragmenti no žurnālistes ierakstītas telefonsarunas ar iesniedzēju. Sižetā tika minēts iesniedzējas pilns vārds un uzvārds, kā arī parādīta 2005. gada janvārī laikrakstā publicētā iesniedzējas ģimenes fotogrāfija.

Lemjot par sūdzības pieņemamību izskatīšanai, Tiesa piekrita valdības izvirzītajam argumentam, ka iesniedzēja nacionālajā procesā nebija cēlusi atsevišķu prasību par aizskārumu, ko radījusi tieši viņas vārda, ģimenes fotogrāfijas un ierakstītās telefonsarunas pārraidīšana televīzijas raidījumā. Tādēļ Tiesa turpmāko sūdzības vērtējumu pēc būtības saistīja ar pirmo publikāciju laikrakstā un tai sekojošo iesniedzējas civilprasības izskatīšanu Latvijas tiesās.

Vērtējot iesniedzējas sūdzības pēc būtības, Tiesa atgādināja, ka līdztekus negatīvam valsts pienākumam atturēties no nepamatotas iejaukšanās personas privātajā dzīvē, Konvencijas 8. pants iekļauj arī valsts pozitīvu pienākumu nodrošināt personas privātās dzīves neaizskaramību arī attiecībās ar citām privātpersonām. Tiesas uzdevums šajos gadījumos ir vērtēt, vai valsts ir samērīgi līdzsvarojusi personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ar otras puses tiesībām uz izteiksmes brīvību, ko garantē Konvencijas 10. pants. Šajā līdzsvarošanā Tiesa ņem vērā šādus kritērijus: publikācijas ieguldījums sabiedrībai nozīmīgā diskusijā, personas publiskā atpazīstamība, publikācijas saturs, forma un sekas, ja nepieciešams, vērtējot arī apstākļus, kādos informācija vai fotogrāfija iegūta.

Turpinot ar šo principu piemērošanu iesniedzējas lietā, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējas uzsāktie divi tiesvedības procesi skāra sensitīvus ar viņas ģimeni saistītus jautājumus. Prasības bija celtas gan pret ģimenes locekļiem, gan arī pret medijiem, kas šo ģimenes stāstu bija atspoguļojuši laikrakstā un televīzijā. Lai gan laikrakstā iesniedzējas vārds nebija minēts, rakstā bija iekļauta pietiekama informācija, lai iesniedzēju varētu identificēt, turklāt rakstam bija pievienota fotogrāfija, kurā iesniedzēja redzama privātā vidē. Tiesa uzskatīja, ka televīzijas raidījumā iesniedzēju varēja skaidri identificēt, ņemot vērā, ka tika pieminēts gan viņas vārds un uzvārds, gan arī iepriekšminētā ģimenes fotogrāfija. Savukārt saistībā ar iesniedzējas atpazīstamību Tiesa atzina, ka nacionālās tiesas šo aspektu nebija vērtējušas, tomēr no tiesu nolēmumos ietvertajiem secinājumiem varēja noprast, ka tiesas iesniedzēju uztvēra kā privātpersonu, tādēļ Tiesas ieskatā iesniedzēja varēja pieprasīt, lai viņas privātā dzīve tiktu īpaši pasargāta. Tiesa atzīmēja, ka abu mediju publikācijas tapa pēc iesniedzējas radinieku iniciatīvas, tomēr abi mediju produkti nebija pieskaitāmi analītiskajai vai izmeklējošai žurnālistikai. Vēl vairāk, Tiesa secināja, ka gan raksts, gan sižets kritizēja iesniedzēju, radot negatīvu iespaidu un nopietni iejaucoties iesniedzējas privātajā dzīvē.

Pievēršoties nacionālo tiesu darbam, izskatot iesniedzējas pirmo civilprasību par publikāciju laikrakstā, Tiesa atzīmēja, ka tikai pirmās instances tiesa bija vērtējusi rakstu kopumā, atzīmējot tā pārāk negatīvo toni un kontekstu, kādā bija iegūti apstrīdētie apgalvojumi no radiniekiem, jo īpaši iesniedzējas mātes viedokļa ticamību. Tiesa piekrita, ka lietā, kurā viena puse aktīvi meklē publicitāti, savukārt otra kategoriski iebilst, ir īpaši svarīgi vērtēt kontekstu, kādā tiek iegūti pušu viedokļi. Tiesa šajā saistībā norādīja uz vairākiem trūkumiem žurnālistu rīcībā, kas radīja šaubas par to, vai žurnālisti ir rīkojušies labā ticībā un saskaņā ar atbildīgas žurnālistikas principiem. Visupirms, žurnālistiem bija zināms, ka ir uzsākts process par iesniedzējas mātes rīcībspēju un tas bija jāņem vērā, aprakstot iesniedzējas ģimenes situāciju. Tiesa uzsvēra, ka jautājumos, kas kaut vai netieši skar personas garīgo veselību, gan žurnālistiem gatavojot rakstus, gan tiesām vērtējot publikāciju saturu, būtu jārīkojas ar īpašu rūpību. Tiesa kritizēja arī laikraksta žurnālista rīcību raksta sagatavošanā, jo iesniedzējai tika jautāts vispārējs viedoklis par situāciju ģimenē, nevis lūgts komentārs par ģimenes locekļu izteiktiem apgalvojumiem. Jo īpaši Tiesa atzīmēja, ka iesniedzēja netika informēta par faktu, ka rakstam tiks pievienota ģimenes fotogrāfija un ka žurnālists atteicās iepazīstināt iesniedzēju ar sagatavotā raksta projektu. Savukārt komentējot televīzijas žurnālista rīcību, Tiesa uzsvēra, ka žurnālists nebija devis iespēju un laiku iesniedzējai sagatavot savu viedokli, bet intervējis viņu telefonsarunā sižeta pārraidīšanas dienā.

Vērtējot jautājumu par to, vai raksts ir sniedzis ieguldījumu sabiedrībai svarīgā diskusijā, Tiesa atzīmēja, ka nacionālu tiesu nolēmumos šāds aktuāls jautājums nav identificēts. Piekrītot, ka arī privāti strīdi var būt saistīti ar publiski aktuālu jautājumu, Tiesa tomēr norādīja, ka šajā lietā abi žurnālisti iesniedzējas ģimenes situāciju nebija skaidrojuši plašākai sabiedrībai svarīga jautājuma kontekstā.

Visbeidzot, Tiesa komentēja arī laikrakstā ievietotās fotogrāfijas iegūšanas un publicēšanas aspektus, norādot, ka iesniedzējas mātes sniegto piekrišanu fotogrāfijas publicēšanai varēja attiecināt tikai uz viņas pašas fotogrāfiju. Tiesa atgādināja, ka pat neitrālas personas fotogrāfijas publicēšana kopā ar negatīvu stāstu par šo personu, veido nopietnu iejaukšanos privātajā dzīvē, vēl jo vairāk, ja persona nevēlas publicitāti. Iesniedzēju varēja labi atpazīt laikrakstā publicētajā fotogrāfijā, un Tiesa lietas materiālos neatrada nevienu iemeslu, kas attaisnotu viņas fotogrāfijas publicēšanu bez atbilstošiem piesardzības pasākumiem, piemēram, aizklājot vai izpludinot iesniedzējas seju kopīgajā ģimenes fotogrāfijā.

Ņemto vērā iepriekšminēto, Tiesa secināja, ka valsts tiesas, izskatot abas iesniedzējas ierosinātās civillietas, nav pietiekami nodrošinājusi iesniedzējas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un ka tādēļ ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums.

Iesniedzēja bija lūgusi piespriest viņai kompensāciju 35 714 EUR apmērā par morālo kaitējumu, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus otrā iesniedzēja bija lūgusi atlīdzināt viņai nodarītos mantiskos zaudējumus 5 989 EUR apmērā. Tiesa iesniedzējas prasību apmierināja daļēji, kompensācijā par morālo kaitējumu piespriežot iesniedzējai 6 500 EUR un kompensējot tiesāšanās izdevumus 3 800 EUR apmērā.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2020. gada 14. maija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (48534/10) un sprieduma pasludināšanas datums (14/05/2020).

 

Fakti lietā Rodina pret Latviju

2005. gada janvārī laikrakstā Čas (Час) tika publicēts raksts “Dzīvoklis sanaidoja ģimeni”. Iesniedzējas pilns vārds rakstā nebija norādīts, atsaucoties uz viņu kā ģimenes vecāko meitu, tomēr tajā bija iekļauts iesniedzējas pirmslaulību uzvārds, mātes un tēva vārds, māsas un māsasmeitas vārdi, viņu profesijas un dzīvesvietas. Raksts bija ilustrēts ar ģimenes fotogrāfiju, kuru laikrakstam bija atļāvusi publicēt iesniedzējas māte un kurā bija redzama arī iesniedzēja.

Rakstā bija iekļauti iesniedzējas mātes un divu citu iesniedzējas ģimenes pārstāvju izteikumi. Starp tiem rakstā bija norādīts, ka iesniedzēja ir ievietojusi māti psihiatriskajā slimnīcā, pārdevusi mātei piederošo dzīvokli un pēc mātes atlabšanas atteikusies sniegt atbalstu mātes uzturēšanai. Ņemot vērā to, ka māte pēc atlabšanas nevarēja atļauties iegādāties medikamentus, mātei bija sniegts padoms celt prasību pret meitu par uzturlīdzekļu piedzīšanu, savukārt iesniedzēja bija uzsākusi procesu par mātes rīcībspējas noteikšanu. Raksta noslēgumā bija pieminēts, ka žurnāliste ir sazinājusies ar iesniedzēju, lai uzzinātu viņas viedokli par situāciju un iesniedzēja ir atteikusies komentēt savas slimās mātes uzvedību un arī uzstājīgi lūgusi rakstā nenorādīt viņas vārdu un uzvārdu.

2005. gada novembrī iesniedzēja cēla prasību par goda un cieņas aizskarošu ziņu atsaukšanu pret laikraksta izdevēju un diviem ģimenes pārstāvjiem, lūdzot atzīt par nepatiesām 14 frāzes, kas bija iekļautas rakstā. 2007. gada jūnijā Rīgas Centra rajona tiesa daļēji apmierināja iesniedzējas prasību pret izdevēju, atzīstot par nepatiesām un iesniedzējas godu un cieņu aizskarošām 4 laikrakstā publicētās frāzes, savukārt prasību pret ģimenes pārstāvjiem pilnībā noraidīja. 

Puses šo spriedumu pārsūdzēja. 2009. gada maijā Rīgas apgabaltiesa pilnībā noraidīja iesniedzējas prasību, secinot, ka 13 no publicētajām frāzēm nav bijušas nepatiesas un nevarēja aizskart iesniedzējas godu un cieņu, tāds pats secinājums tika pieņemts arī attiecībā uz laikrakstā publicēto ģimenes fotogrāfiju. 2010. gada februārī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzējas kasācijas sūdzību.

2005. gada novembrī TV3 raidījumā Bez Tabu arī tika pārraidīts sižets par strīdu iesniedzējas ģimenē, kā rezultātā iesniedzēja cēla otru prasību par goda un cieņas aizskaršanu pret televīzijas kanālu un žurnālistiem, kas sagatavoja sižetu. 2008. gada septembrī Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesa, un 2010. gada jūnijā Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas prasību. 2011. gada jūlijā arī Augstākās tiesas Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.

 


Preses kontaktiem:
Komunikācijas grupa
Krišjāņa Valdemāra iela 3, Rīga, LV-1395
Tālrunis: (371) 67016 272;
Fakss: (371) 67828 121
E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Mājaslapa: www.mfa.gov.lv
Seko līdzi Ārlietu ministrijai: twtricon-facebookicon-flickricon instagramytb

baneris final vestniecibam Pierakstīties uz Ārlietu dienesta ziņu saņemšanu e-pastā