Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā Zelčs pret Latviju

25.02.2020. 15:27

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) 2020. gada 13. februārī pasludināja spriedumu lietā Zelčs pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 5. panta 1. punkta pārkāpums (tiesības uz brīvību, aizturēšanas pamatojums). Vienlaikus Tiesa atzina, ka Konvencijas 6. panta 1. punkts un 3.(d) apakšpunkts (tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības izvaicāt lieciniekus) nav pārkāpti.

2016. gada 11. novembra iesniegumā Tiesai iesniedzējs sūdzējās, ka viņa aizturēšana un ievietošana policijas automašīnā, lai veiktu alkohola testu un sastādītu administratīvā pārkāpuma protokolus, ir bijusi likumam neatbilstoša viņa brīvības atņemšana. Iesniedzējs uzskatīja, ka ir pārkāptas arī viņa tiesības uz taisnīgu tiesu, jo apelācijas instancē viņš nevarēja atkārtoti izvaicāt policijas darbiniekus par administratīvā pārkāpuma protokolu sastādīšanas apstākļiem.

Atbildot uz iesniedzēja sūdzību par aizturēšanas pamatojumu, valdība apšaubīja Konvencijas 5. panta 1. punkta piemērojamību, jo iesniedzēja situācija būtu uzskatāma par pārvietošanās brīvības ierobežojumu, ko pieļauj Konvencijas 4. Protokola 2. pants. Valdība norādīja, ka iesniedzējs policijas automašīnā atradās vienu stundu un 38 minūtes, kamēr tika veikts alkohola tests un sastādīti administratīvie protokoli. Pēc dokumentu noformēšanas iesniedzējs tika nekavējoties atbrīvots. Savukārt iesniedzējs apgalvoja, ka viņa aizturēšana ir bijusi nepamatota, tās laikā viņš nevarēja izkāpt no automašīnas, piezvanīt saviem tuviniekiem vai doties uz tualeti, policijas darbinieki bija viņu iegrūduši mašīnā, turklāt izdarījuši spiedienu, lai dokumenti tiktu noformēti pēc iespējas ātrāk.

Pievēršoties iesniedzēja sūdzībām, Tiesa visupirms atgādināja, ka Konvencijas 5. panta 1. punktā ietverto tiesību uz brīvību mērķis ir aizsargāt personas fizisku brīvību. Lai konstatētu, ka kādam ir “atņemta brīvība”, ir jāvērtē individuālā situācija un citi apstākļi, piemēram, ierobežojuma ilgums, tā piemērošanas veids. Arī laika ziņā ļoti īsi periodi var būt “brīvības atņemšana”  Konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē. Tiesa piekrita, ka iesniedzēja aizturēšana notika ar mērķi sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu un tā ilga mazāk nekā divas stundas. Tiesa konstatēja, ka nav strīda par to, ka policijas darbinieki ievietoja iesniedzēju policijas automašīnā. Taču Tiesa norādīja, ka lietas materiālos nav rasts apstiprinājums tam, ka iesniedzējs jebkurā brīdī varēja izkāpt no policijas auto vai kā citādi iebilst pret policijas lēmumu, tādēļ secināja, ka iesniedzēja brīvība ir tikusi ierobežota Konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē.

Tiesa nepiekrita valdības izvirzītajam argumentam, ka iesniedzējs nav cietis tik būtisku tiesību aizskārumu, lai to izskatītu starptautiska tiesa. Uzsverot tiesību uz brīvību nozīmi demokrātiskā sabiedrībā un ņemot vērā iesniedzēja apgalvojumu, ka viņa brīvība tikusi ierobežota pārkāpjot nacionālā likuma normas, Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja sūdzība ir jāizskata pēc būtības.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, Tiesa atgādināja, ka gadījumā, ja tiek ierobežota personas brīvība, Konvencijas 5. panta 1. punkts noteic, ka aizturēšanai ir jānotiek saskaņā ar likumu. Likuma normai, uz kuras pamata notiek personas aizturēšana, ir jābūt ne tikai skaidrai, lai nodrošinātu vienveidīgu tās piemērošanu, bet arī saprotamai tai personai, pret kuru šī norma tiek piemērota. Analizējot no Konvencijas izrietošo principu ievērošanu iesniedzēja situācijā, Tiesa konstatēja, ka iesniedzēja aizturēšana tika pamatota ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 252. panta pirmo daļu, un atzina, ka šajā normā minētie pamati personas administratīvai aizturēšanai – lai pārtrauktu administratīvo pārkāpumu, noskaidrotu pārkāpēja identitāti vai izpildītu citā lietā pieņemtu lēmumu – nebija attiecināmi uz iesniedzēja situāciju. Savukārt panta daļa par to, ka persona var tikt aizturēta, lai sastādītu administratīvā pārkāpuma protokolu, ja to nav iespējams izdarīt uz vietas, nebija skaidrota nacionālo tiesu lēmumos, proti, nebija norādes par to, kādēļ šis aizturēšanas pamats tika piemērots iesniedzēja situācijā. Tiesa atzīmēja, ka nacionālajā procesā iesniedzējs bija apstrīdējis aizturēšanas pamatu, bet, atbildot uz šo argumentu, Rīgas apgabaltiesa bija norādījusi pavisam citu aizturēšanas pamatu, kas noteikts LAPK 256. pantā. Ņemot vērā iepriekš minētos atšķirīgos viedokļus par iesniedzēja administratīvās aizturēšanas pamatu, Tiesa atzina, ka nacionālā likuma normas nav bijušas pietiekami skaidras. Tiesa tādēļ secināja, ka iesniedzēja administratīvā aizturēšana nav notikusi saskaņā ar likumu un ka ir pieļauts Konvencijas 5. panta 1. punkta pārkāpums.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 6. panta iespējamo pārkāpumu, Tiesa norādīja, ka pierādījumu pieņemamības izvērtēšana visupirms ir nacionālo iestāžu ziņā. Savukārt Tiesas uzdevums ir vērtēt, vai process kopumā, ieskaitot veidu, kā tikuši iegūti pierādījumi, ir bijis taisnīgs. Tiesa atzīmēja, ka pirmās instances tiesā tika uzaicināti un uzklausīti visi liecinieki, tostarp policijas darbinieki. Iesniedzējam bija iespēja izklāstīt savu notikumu versiju, apšaubīt policijas darbinieku sniegto paskaidrojumu ticamību, kā arī aicināt lieciniekus savai aizstāvībai. Nacionālo tiesu lēmumos tika atspoguļoti iesniedzēja argumenti, kā arī izvērtēta policijas darbinieku sniegto paskaidrojumu ticamība kopsakarā ar citiem lietā savāktiem pierādījumiem un liecinieku liecībām. Turklāt, pat ja process apelācijas instancē notika rakstveidā, Tiesa atgādināja, ka iesniedzējam bija iespēja pret to iebilst un lūgt Rīgas apgabaltiesu nozīmēt tiesas sēdi, kurā iesniedzējs varētu atkārtoti izvaicāt policijas darbiniekus. Tā rezultātā Tiesa secināja, ka kopumā administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšana nacionālajās tiesās bija taisnīga un Konvencijas 6. panta 1. punkts un 3.(d) apakšpunkts nav pārkāpti.

Iesniedzējs bija lūdzis Tiesu piešķirt 20 665.63 EUR lielu atlīdzību. Tiesa uzskatīja, ka pārkāpuma konstatēšana par nepamatotu aizturēšanu ir pietiekams atlīdzinājums, tādēļ kompensāciju nepiešķīra.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2020. gada 20. februāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (65367/16) un pasludināšanas datums (20/02/2020).

 

Lietas Zelčs pret Latviju faktu izklāsts

2015. gada 20. novembrī plkst. 20.46 iesniedzējs tika administratīvi aizturēts un ievietots policijas automašīnā. Tika sastādīti divi administratīvā pārkāpuma protokoli – par to, ka iesniedzējs, atrodoties alkohola reibumā, vadīja transportlīdzekli Mazda 6 daudzstāvu mājas pagalmā atpakaļgaitā, un, ka vadot automašīnu atpakaļgaitā ir izraisījis sadursmi ar automašīnu Mercedes Benz. Iesniedzējs iepazinās ar abiem protokoliem, parakstīja protokolu par braukšanu alkohola reibumā, taču atteicās parakstīt satiksmes negadījuma reģistrācijas protokolu, pamatojot, ka satiksmes negadījuma izraisīšanas brīdī pie automašīnas Mazda 6 stūres atradās viņa sieva, kas protokolu sastādīšanas brīdī bija aizvedusi uz mājām mazgadīgo bērnu.

Savukārt Mercedes Benz vadītāja norādīja uz iesniedzēju kā Mazda 6 vadītāju, bet sieviete (iesniedzēja sieva) ar bērnu atradusies blakus sēdeklī un pēc notikuma ātri aizgājusi prom. Pēc mašīnu sadursmes, runājot ar iesniedzēju, Mercedes Benz vadītājas dzīvesbiedrs sajuta no iesniedzēja nākam alkohola smaku, un iesniedzējs esot uzvedies agresīvi, tādēļ tika izsaukta policija.

Ierodoties policijai, tika sastādīts administratīvās aizturēšanas protokols, kā pamatojumu norādot nepieciešamību sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu. Iesniedzējs tika atbrīvots plkst. 22.24.

2015. gada 25. novembrī Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa uzsāka iesniedzēja administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu. Iesniedzējs pārkāpumu neatzina. Vairākās tiesas sēdēs tika uzklausīti visi liecinieki, kā arī policijas amatpersonas, kas sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolus.

2016. gada 8. februāra spriedumā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas atzina iesniedzēju par vainīgu transportlīdzekļa vadīšanā atpakaļgaitā alkohola reibumā, sodot ar piecu dienu administratīvo arestu, soda naudu 850 EUR apmērā un liegumu vadīt transportlīdzekli uz diviem gadiem.

Iesniedzējs 2016. gada 1. martā iesniedza apelācijas sūdzību, uzskatot, ka viņš ir ticis nepamatoti aizturēts, jo LAPK 252. pantā minētais pamatojums par aizturēšanu gadījumā, ja nav iespējams sastādīt protokolu uz vietas, neatbilst lietas faktiem. Protokoli tika sastādīti negadījumā vietā, iesniedzēja personība tika noskaidrota un nav bijusi nepieciešamība iesniedzēju aizturēt saistībā ar citu lietu. Apelācijas tiesa izskatīja lietu rakstveida procesā, un 2016. gada 7. jūnija spriedumā atstāja Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas spriedumu negrozītu.

 


Preses kontaktiem:
Komunikācijas grupa
Krišjāņa Valdemāra iela 3, Rīga, LV-1395
Tālrunis: (371) 67016 272;
Fakss: (371) 67828 121
E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Mājaslapa: www.mfa.gov.lv
Seko līdzi Ārlietu ministrijai: twtricon-facebookicon-flickricon instagramytb

baneris final vestniecibam Pierakstīties uz Ārlietu dienesta ziņu saņemšanu e-pastā