Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā Vinks un Ribicka pret Latviju

31.01.2020. 10:29

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) ir pasludinājusi spriedumu lietā Vinks un Ribicka pret Latviju, secinot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. panta (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību) pārkāpums saistībā ar kratīšanu, kuras veikšanai tika piesaistīta Valsts policijas speciālo uzdevumu vienība “Omega”.

Savā 2010. gada 7. maija iesniegumā Tiesai pirmais iesniedzējs un otrā iesniedzēja, atsaucoties uz Konvencijas 8. pantu, sūdzējās par veidu, kādā notika kratīšana otrās iesniedzējas dzīvesvietā. Proti, pēc Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes lūguma četri maskās tērpti un bruņoti Valsts policijas speciālo uzdevumu vienības “Omega” darbinieki slepeni iekļuva privātmājas teritorijā un, izsitot mājas logus, iebruka mājā, pārsteidzot gan abus iesniedzējus, gan otrās iesniedzējas nepilngadīgo meitu. Iesniedzēju ieskatā šādi pasākumi bija pārmērīgi, ņemot vērā izmeklējamos noziedzīgos nodarījumus – izvairīšanos no nodokļiem un noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšanu. Savukārt, atsaucoties uz Konvencijas 13. pantu (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli) sasaistē ar Konvencijas 8. pantu, abi iesniedzēji sūdzējās, ka viņu sūdzības tiesām un prokuratūras iestādēm netika pienācīgi izvērtētas.

Lemjot par sūdzības par Konvencijas 8. panta pārkāpumu pieņemamību, Tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka otrā iesniedzēja nebija izsmēlusi viņai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo nebija pārsūdzējusi prokurora lēmumu amatā augstākam prokuroram. Tiesa atzīmēja, ka atbildes uz otrās iesniedzējas sūdzībā uzdotajiem jautājumiem jau bija sniedzis gan Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas priekšsēdētājs, kas izvērtēja kratīšanas lēmuma pamatotību, gan Latvijas Republikas prokuratūras iestādes, izskatot citas pirmā iesniedzēja un otrās iesniedzējas sūdzības par kratīšanas tiesiskumu un tās norises kārtību, nekonstatējot pārkāpumus saistībā ar 2009. gada 16. jūnijā notikušo kratīšanu. Ņemot vērā, ka otrās iesniedzējas pārējās sūdzības jau bija izskatītas trīs Latvijas Republikas prokuratūras iestāžu instancēs, sniedzot atbildes pēc būtības, Tiesas ieskatā viņai nebija vēlreiz jāpārsūdz prokurora sniegtā atbilde.

Vērtējot iesniedzēju sūdzības pēc būtības, Tiesa, atsaucoties uz tās judikatūrā nostiprināto metodoloģiju, vērtēja, vai iejaukšanās iesniedzēju tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību bija noteikta ar likumu, vai tai bija leģitīms mērķis un vai tā bija samērīga. Tiesa piekrita valdības viedoklim, ka kratīšana tika veikta kriminālprocesa ietvaros un pamatojoties uz izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Tiesa arī piekrita, ka kratīšanas mērķis bija noziedzīgu nodarījumu – izvairīšanās no nodokļu nomaksas un noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas – apkarošana un citu personu likumīgo tiesību un interešu aizsardzība. Tiesa atzīmēja, ka apstāklim, ka izmeklēšana kriminālprocesā vēl nav pabeigta, nav nozīmes attiecībā uz notikumiem, kas norisinājās 2009. gadā.

Turpinājumā Tiesa vērtēja, vai Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes amatpersonas, veicot kratīšanu, bija ievērojušas samērīguma principu. Tiesa jau iesākumā atzīmēja, ka kratīšanai atļauju bija izsniedzis Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas izmeklēšanas tiesnesis, un viņa lēmumu bija vēlāk izvērtējis Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas priekšsēdētājs. Lai gan kratīšanas lēmuma tvērums bija diezgan plašs, tomēr, kā Tiesa uzsvēra, šis jautājums ir jāskata plašākā kontekstā, proti, no noziedzīgi iegūto legalizācijas apkarošanas viedokļa, jo izmeklējamā noziedzīgā nodarījuma ietvaros figurēja ļoti liels skaits dažādu uzņēmumu, turklāt ļoti īsā laika posmā tika izveidoti un likvidēti daudzi citi fiktīvi uzņēmumi. Ņemot vērā ekonomisko noziegumu izmeklēšanas specifiku, kā arī to, ka Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komiteja “Moneyval” bija norādījusi uz risku, ka Latvija tiek izmantota noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai, Tiesa piekrita, ka konkrētās lietas apstākļos izmeklēšanas tiesneša izsniegtā kratīšanas lēmuma tvēruma bija samērīgs.

Savukārt vērtējot veidu, kādā notika kratīšana, Tiesa atzīmēja, ka Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes darbinieki bija lūguši atbalstu Valsts policijas speciālo uzdevumu vienībai “Omega”, kas pēc savas būtības ir pretterorisma vienība. Tiesas ieskatā tikai ļoti būtiski apsvērumi varētu attaisnot pretterorisma vienības iesaisti kratīšanā, agrā rītā slepeni iekļūstot slēgtā privātīpašuma teritorijā un, izsitot logus, iekļūt dzīvojamā mājā, kur atradās arī nepilngadīgs bērns. Tiesa uzsvēra, ka šādas metodes rada ļoti augstus riskus dienesta pilnvaru pārsniegšanai, un valstīm ir jānodrošina atbilstoši procesuālās aizsardzības mehānismi, lai pēc iespējas šos riskus samazinātu. Tiesa norādīja, ka zināmi procesuālās aizsardzības mehānismi ir ietverti kārtībā, kādā tiek izsniegtas atļaujas veikt kratīšanai. Tomēr Tiesa uzskatīja, ka šajā lietā izmeklēšanas tiesnesis, pieņemot lēmumu par kratīšanas izdarīšanu, nebija pārbaudījis pirmā iesniedzēja saistību ar fiktīvajiem uzņēmumiem, kas, iespējams, bija iesaistīti noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas ķēdē. Tāpat to nebija darījis arī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas priekšsēdētājs, izskatot pirmā iesniedzēja sūdzību par izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Vērtējot Latvijas Republikas prokuratūras iestāžu rīcību abu iesniedzēju sūdzību pārbaudes ietvaros, Tiesa secināja, ka, lai gan prokurori bija izprasījuši kriminālprocesa lietas materiālus no Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes, kā arī bija lūguši sniegt papildinformāciju, tomēr prokuratūras secinājumi, noraidot iesniedzēju sūdzības, balstījās uz to pašu iestāžu slēdzieniem, par kurām šīs sūdzības bija iesniegtas. Visbeidzot, vērtējot Valsts policijas pretterorisma vienības “Omega” iesaisti kratīšanas veikšanā, Tiesa atzīmēja, ka, lai gan tās atbalsts tika sniegts pēc Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes lūguma tiesībsargājošo iestāžu starpinstitucionālās sadarbības ietvaros, tomēr normatīvajam tvērumam, kas regulē šādu sadarbību, ir jāspēj sniegt pietiekamu aizsardzību pret iespējamo patvaļu. Tiesa vēlreiz atgādināja, ka valstīm noziedzības apkarošanas jomā ir tiesības veikt kratīšanas un izņemt pierādījumus, atsevišķos gadījumos ar policijas specvienību atbalstu, taču, ņemot vērā šādas iejaukšanās smagumu un nopietnību, valstīm ir jāparedz atbilstoši procesuālās aizsardzības mehānismi, lai izslēgtu patvaļas risku. Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, Tiesa secināja, ka iesniedzējiem šādi aizsardzības mehānismi nebija pieejami, tādēļ iejaukšanās viņu tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību nebija samērīga un ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums.

Abi iesniedzēji arī sūdzējās par to, ka viņu sūdzības par kratīšanas pamatotību un norisi netika pienācīgi izvērtētas. Ņemot vērā Tiesas secinājumus attiecībā uz abu iesniedzēju sūdzību par Konvencijas 8. panta pārkāpumu, Tiesa uzskatīja, ka šo iesniedzēju sūdzību nav nepieciešams vērtēt atsevišķi.

Iesniedzēji bija lūguši piespriest viņiem katram kompensāciju 60 000 EUR apmērā par morālo kaitējumu, kā arī otrā iesniedzēja bija lūgusi atlīdzināt viņai nodarītos mantiskos zaudējumus 3 000 EUR apmērā. Tiesa iesniedzēju prasības apmierināja tikai daļēji, kompensācijā par morālo kaitējumu piespriežot katram no iesniedzējiem 1 500 EUR.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2020. gada 30. janvāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (28926/10) un lēmuma pasludināšanas datums (30/01/2020).

 

Fakti lietā Vinks un Ribicka pret Latviju

2009. gada 4. jūnijā Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvalde uzsāka kriminālprocesu par izvairīšanos no nodokļu nomaksas lielos apmēros, kas izdarīta personu grupā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

2009. gada 15. jūnijā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas izmeklēšanas tiesnesis atļāva veikt kratīšanas kopumā 19 objektos Rīgā un Rīgas rajonā, tai skaitā  privātmājā, kas piederēja otrajai iesniedzējai.

2009. gada 16. jūnijā Finanšu policijas pārvaldes darbinieki ar Valsts policijas speciālās pretterorisma vienības “Omega” atbalstu iekļuva otrajai iesniedzējai piederošās privātmājas teritorijā, kur veica kratīšanu, izņemot kā pierādījumus dažādu uzņēmumu dokumentus, zīmogus, bankas kodu kartes un kodu kalkulatorus, telefonu SIM kartes. Kopumā kratīšanās, kas tika veiktas dažādās vietās Rīgā un Rīgas rajonā tika izņemti pierādījumi attiecībā uz apmēram 200 fiktīviem uzņēmumiem.

Abi iesniedzēji vērsās ar sūdzībām Latvijas Republikas prokuratūras iestādēs kā arī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā, apstrīdot gan 2009. gada 16. jūnijā notikušās kratīšanas tiesiskumu, gan tās norises kārtību. Iesniedzēju sūdzības tika noraidītas kā nepamatotas.

 


Preses kontaktiem:
Komunikācijas grupa
Krišjāņa Valdemāra iela 3, Rīga, LV-1395
Tālrunis: (371) 67016 272;
Fakss: (371) 67828 121
E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Mājaslapa: www.mfa.gov.lv
Seko līdzi Ārlietu ministrijai: twtricon-facebookicon-flickricon instagramytb

baneris final vestniecibam Pierakstīties uz Ārlietu dienesta ziņu saņemšanu e-pastā